Augstk Par Zemi

Ventspils Centra sākumskolas skolotāja Līga Nēliusa skolā strādā jau 54 gadus. Savā pilsētā viņa ir bijusi gada cilvēks, novērtējot viņas darbošanos bērnu vasaras nometņu organizēšanā. Arī gada skolotāja, bagātīgi atalgota ar skolēnu mīlestību un vecāku cieņu. Lai satiktu Līgu Nēliusu ir jābrauc uz Lielirbi, dižjūras krastu. Kamēr bērni bija mazi, Nēliusu ģimenes māja bija Ventspilī. Bet nu jau padsmit gadus ģimene pārvākušies uz skaistu koka māju netālu no Irbes upes ietekas jūrā, un ziemas periodā Līga Nēliusa ceļu uz Ventspils Centra sākumskolu mēro 50 kilometrus turp, un tikpat atpakaļ. Iepazīstos arī ar Līgas vīru Juri. Nēliusiem šis ir bijis ļoti darbīgs rīts. Viņiem pieder laivu īres uzņēmums ar asprātīgu, un jāteic, arī pamācīgi tēmētu nosaukumu “Airē pats”. Laivošana jau kopš jaunības esot bijusi viņu ģimenes aizraušanās. Un vēl Juris Nēliuss lepojas arī ar to, ka atgriežoties lībiešu krastā, aicinādams šurp laivotājus, iedvesis no jauna dzīvību šai bezgalskaistajai vietai. Mani piesēdina pie liel

Japāniete Akiko Mizoguči Kobi pilsētā atvērusi latviešu amatniecības priekšmetu veikalu, uzrakstījusi un izdevusi jau piecas grāmatas par Latviju, māca kokles spēli, nodibinājusi latviešu tautas mūzikas grupu ar skanīgu nosaukumu “Uzmanību”.  Raidījumā tiekamies ar Latvijas fani Akiko Mizoguči, mūziķi Uldi Cīruli jeb DJ Monsta, kā arī adītāju Sandru Lismani. 

Antropoloģijas doktore un mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” uzrakstījusi savas dzimtas stāstu. Šis stāsts tapis dzīves garumā: atmiņu stāsti veidojuši viņas kā Otrā pasaules kara bēgles identitātes pamatu, stāsts slīpēts, veidojot starptautiski atpazīstamas zinātnieces karjeru Bristoles universitātē. Raidījumā saruna par atmiņu iedabu. Kā tas var būt, kad “šeit” un kur ir “tur”, bet “toreiz” ir “tagad”?  “Šeit ir tur”  ietverta norāde uz kādreizējā trimdīša likteni, autore ir no Otrā pasaules kara bēgļiem, lai gan  Viedas Skultānes dzīves stāsts gan nav tipisks pārvietotās personas stāsts, varbūt tāpēc, ka Latviju viņa atstāja pavisam maza, un iejušanās jaunajā mītnes zemē vairāk bija viņas vecāku un vecvecāku paaudzes rūpe. Viedas Skultānes zinātnieces karjera Bristoles universitātē izveidojās ilga un veiksmīga, viņa ir vairāku monogrāfiju un zinātnisku publikāciju autore. Un tomēr kādreizējā bēgļa situācijā tas vienmēr ir sarežģīti, kur tad ir “šeit” un

Nesen latviski iznācis poļu rakstnieces, Bukera un Nobela prēmijas literatūrā ieguvējas Olgas Tokarčukas romāns “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”. Šī darba tulkotāja Ingmāra Balode nupat atgriezusies no Klockas Polijā, kur notika tikšanās ar rakstnieci, kā arī viņas darbu tulkotāju saiets. Raidījumā pārrunājam tēmas, kas skartas Olgas Tokarčukas darbos un esejās.  Olga Tokarčuka ir viena no pasaulē visvairāk tulkotajām mūsdienu poļu rakstniecēm, 2018. gadā saņēmusi Bukera prēmiju, gadu vēlāk – Nobela prēmiju literatūrā. Olga Navoja Tokarčuka rakstīt sāka deviņdesmitajos, viņa ir arī starptautiski uzklausīta publiciste un aktīviste. Latviski gan Olgas Tokarčukas darbi sākuši iznākt pavisam nesen, un to tulkotāja ir Ingmāra Balode. Grāmatnīcās latviski šobrīd var meklēt Tokarčukas 2009. gadā tapušo romānu “Stum savu arklu pār mirušo kauliem”, šī darba dramatizējums ir arī Dailes teātra nākamās sezonas plānos. Taču tulkotāja Ingmāra Balode uz interviju Radio atnāk, nesot jaunākā Olgas Tokarčukas darba latvi

“The Baltic Sisters” jeb “Baltijas māsas” ir trīs mūziķu apvienība, kas spontāni piedzima pirms diviem gadiem pasaules mūzikas gadatirgū Portugālē. Kā jau rāda nosaukums, katra no mūziķēm – Vineta Romāne, Laura Peleņūte un Mariona Selgalla – pārstāv kādu Baltijas valsti. Šo divu gadu laikā pasaules mūzikas festivālos dziedātājas kļuvušas par Baltijas folkloras vēstniecēm, gan dziedot, gan arī meistarklasēs skaidrojot latviešu, igauņu un lietuviešu folkloras bagātību. Nupat, Valmieras etnomūzikas festivālā, man bija iespēja “Baltijas māsas” dzirdēt ne tikai koncertā, bet arī piedalīties viņu vadītajā meistarklasē, kurā bija iespēja līdzās iepazīt trīs daudzbalsīgās dziedāšanas veidus – lietuviešu sutartīni, dejojamu melodiju no Igaunijas setu apgabala un Sēlijas pavasara rotāšanas dziesmu. No vienas puses tā ir politikas un mārketinga diktēta vēlme – uzskatīt Baltiju vienotu reģionu, lai arī varbūt mēs paši – lietuvieši, latvieši un igauņi – ikdienas sarunās drīzāk uzsveram atšķirības. No otras - varbūt veids

Izdevniecībā “Neputns” iznācis grāmatu kopums “Grāmata kā meistardarbs. Apgāda “Zelta ābele” ilustrēts bibliogrāfisks katalogs” un “Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve”. Viena no tām ir biogrāfisks apcerējums par Latvijas pirmās valsts un arī trimdā aktīvo izcilu grāmatu izdevēju, otra ir apgāda "Zelta ābele" izdoto grāmatu katalogs. Vienotā stāstā tās sasaista abu grāmatu autora – kolekcionāra Laimoņa Oša personība. Miķeļa Goppera dzīvesstāstā vēl līdz gluži nesenam laikam bija daudz neizpētīta, izdevēja veikuma izpēte ir Laimoņa Oša mūža darbs.   Zīmols “Zelta ābele” zīmē kādu ideālistisku nepārtrauktību starp pirmās Latvijas valsts laiku un trimdas dzīvi. Un šāda nepārtrauktība tiešām pastāv, un tā ir grāmatu mīlestība, kas vada gan kolekcionāru un abu grāmatu autoru Laimoni Osi, gan darba redaktoru Raimondu Ķirķi. Lai arī reprezentablais izdevums ir pārāk smags ērtai lasīšanai, Laimoņa Oša sarakstītā Miķeļa Goppera dzīvesstāsta iepazīšana izvēršas par aizraujošu nodarbi. Sā

Iznākusi senās Ķīnas lirikas antoloģija “Upes sniegs”, kurā ietvertie dzejoļi aptver laikaposmu no 3. līdz 13. gadsimtam. Tās sastādītājai Ievai Lapiņai, ne tikai atdzejojot no mūsdienu ķīniešu valodas atšķirīgos pantus, bet arī rādot lasītājam kaligrāfijas paraugus, ievadā pastāstot Ķīnas dzejas vēsturi, apkopojot  dzejnieku biogrāfijas, izdevies aizraujošā veidā atklāt latviešu lasītājam līdz šim nezināmu senās Ķīnas dzejas stāstu.   Stāsta sinoloģe, atdzejotāja Ieva Lapiņa, sinologs, atdzejotājs, Senās Ķīnas dzejas antoloģijas “Upes sniegs” zinātniskais redaktors Franks Kraushārs un dzejnieks, atdzejotājs, Senās Ķīnas dzejas antoloģijas “Upes sniegs” redaktors Ivars Šteinbergs. Grāmatas atvēršanas svētki tika svinēti Jāņa Akuratera muzejā Pārdaugavā, Van Beija spēlē milzu koklei līdzīgo Ķīnas tradicionālo mūzikas instrumentu gudžen, Rīgā dzīvojošais ķīnietis Hans Vang šo dzeju skandē savā valodā, bet krājuma sastādītāja un atdzejotāja Ieva Lapiņa lasa latviski. “Upes sniegs. Senās Ķīnas lirikas antoloģi

Ir tādas izdaudzinātas Jāņu svinēšanas vietas. Vidzemē tādas zinu divas: Cēsu novada  Amatas pagasta “Ruķeļos” pie Dainas un Jura Zalāniem, un podnieku Baibas un Eināra Dumpju sēta Madonas novada Mētrienas pagasta “Brīvniekos”. Tam ir savs izskaidrojums. Zalāni vada kultūras menedžmenta centru “Lauska”, kas nu jau otro gadu desmitu ik pa laikam izdod etnomūzikas jaunumu apkopojumu mūzikas izlasē “Sviests”, kā arī rīko Valmiermuižas etnomūzikas festivālu. Dumpji ir podnieki, Eināra kaislība ir uguns, kas Jāņos izpaužas augstu ugunskura krāvumu veidošanā, bet Baiba sevi sauc par podniecības arheoloģi. Baiba ir tā, kas pirmā aizsāk Jāņu ielīgošanas dziesmu. Dziesmas un arī sarunas īpatno akustiku veido Turaidas pils mūri. Abām ģimenēm – Dumpjiem un Zalāniem – ir kopīgi draugi folklornieki, turp dodas tuvu un tālu braukuši muzikanti, senatnes pētīšanā ieinteresēti ļauži, kas tad laikam jau Jāņu svinēšanu padara tik īpašu.  Abas ģimenes atradušas veidu, kā uzturēt ritmu, uzņemot kopīgos draugus vai pienācējus. J

Klarnetists un mūzikas pedagogs Aldis Kolosovs līdz šim savu dziesmu autora personības šķautni bija atklājis tikai dziesminieku konkursa “Tīrradnis” publikai. Tur arī abi satikās ar mūziķi un ieraksta producentu Edgaru Šubrovski. Tapa mūzikas albums “Neesam sīkumaini” ar Kārļa Vērdiņa dzeju no krājuma “Pieaugušie”(2015). Ko nozīmē “pieaugušais”? Raidījumā Augstāk par zemi šo jautājumu uzdodam visiem trim albuma tapšanā iesaistītajiem. Mūzikas albums “Neesam sīkumaini” tapis visai neierastā ceļā. Aldis Kolosovs sēdies pie klavierēm un iedziedājis dziesmas, un tālāk jau Ingus Baušķenieks, ieraksts tapa viņa studijā, mūziķi Edgars Rubenis, Niks Moss Rodžers, likuši klāt savas muzikālās idejas. Ierakstā piedalās arī Edgars Mākens, Inese Bērziņa, Marija Valmiera, Sniedze Prauliņa, Sandis Bārdiņš. Vēlme veidot portretraidījumu dzima krietni pirms mūzikas albuma “Neesam sīkumaini” piedzimšanas, kad pirms gada ieraudzīju Aldi Kolosovu Austras biedrības rīkotajā dziesminieku konkursā “Tīrradnis”. Alda Kolosova albu

Lauma Matule ir kokles spēles pasniedzēja un arī dziedātāja – darbojas grupās “Jōra” un “Jumis”. Laumas stāsts par ceļu uz kokles spēli un tās tālāknodošanu ir arī stāsts par etnogrāfiskās kokles spēles attīstību atjaunotajā Latvijas valstī un tautas dziesmas ievīšanos citos mūzikas žanros. Emcionālais impulss šai intervijai bija kāds "Facebook" dzīlēs pamanīts video, kurā Lauma Matule koklē brīvā dabā, saspēlējoties ar ūdens mirgu un varžu dziesmām. To var redzēt, un to var arī sajust. Taču Laumu Matuli biju pamanījusi arī iepriekš, kad Antiņciemā, savu vecāku mājas lapenē, viņa vadīja kokles spēles nodarbību. Uz nodarbību aicināts bija ikviens, taču tās kodolu veidoja jau savstarpēji saspēlējušies Laumas skolēni. Bija interesanti vērot: ar īsām piezīmēm kā ar diriģenta zizli Lauma koklētāju grupu pārvērta vienotā ansamblī, iesācēju nodarbību pāvēršot baudāmā koncertā. Arī šajā raidījumā dzirdēsiet gan Laumas pašas, gan arī dažu viņas skolēnu stāstus par ceļu uz kokles spēli. Un šķiet, tie uzklausāmi arī p

Arhitektu namā Vecrīgā šobrīd skatāma arhitekta un arhitektūras kritiķa Arta Zvirgzdiņa gleznu izstāde "Kaltes", kas tapusi ilggadējās ekspedīcijās pa Latviju. Sarunājamies ne tikai par glezniecības un arhitekta zīmētās līnijas attiecībām, par nenovērtētajām kolhoza laiku pārticības kulta celtnēm. Spriežam arī par ceļiem, kā "iekustināt" arhitektūras apspriešanu kā sarunu tēmu Latvijas sabiedrībā. Vēl līdz 21. jūnijam Arhitektu namā Vecrīgā apskatāma izstāde “KALTES. Utilitārā modernisma pieminekļi Latvijas laukos”. Izstāde ir interesanta arī kā pētījums: to ievada divas Latvijas kartes, vienā ar punktiņiem atzīmētas izstādes autora, arhitekta un arhitektūras kritiķa Arta Zirgzdiņa apsekotās un nofotogrāfētās kolhoza perioda graudu kaltes, otra rāda, kuras no fotogrāfijām pārtapušas viņa gleznās. Artis Zvirgzdiņš glezniecībā ir amatieris, gleznot sācis tikai pirms mazliet vairāk nekā gada, šī ir viņa otrā personālizstāde. Taču, kā man šķiet, interesantu šo izstādi apskatei un arī sekojošajai sarunai, padara

Šogad Tartu Igaunijā ir viena no trim Eiropas kultūras galvaspilsētām. Taču Tartu 2024 programma norisinās ne tikai pilsētā, bet visā Dienvidigaunijā. Ar divām apmeklēšanas vērtām vietām – mākslas un tehnoloģiju rezidenču vietu “Maajamaa” pie Otepes, kur apskatāma brīvdabas izstāde “Wild Bits”, un igauņu folkmūziķes Mari Kalkunas iedibināto festivālu “Aigu om!” Pahni – iepazīstinām raidījumā.

Zandas Rubenes pētījums “Digitālā bērnība” analizē abus nosaukumā minētos jēdzienus. Kad sākās digitālais laikmets? Kā tas izmainīja sabiedrību? Savukārt ‘bērnību’ zinātniece sauc par konstruktu, rādot, kā dažādos vēstures posmos mainījušās vecuma robežas, kad mazs cilvēks tiek uzskatīts par aizbilstamu. Pētījums patreizējo homo digitalis laikmetu ieliek plašākā kontekstā, saucot ekrānpaaudzi nevis par revolūciju, bet gan daļu no evolūcijas procesa. 

Kā vācu mācīto vīru vērtības un darbība ietekmēja Vidzemes latviešu dzīvi 18. gadsimtā? Vācu mācītāja, Hernhūtes brāļu draudžu kustības atbalstītāja Frīdriha Bernharda Blaufūsa “Dzīvesgājums”, ko izdevusi Latvijas Nacionālā bibliotēka, ir viena no atbildēm uz šo jautājumu. Blaufūsa piētiskais dzīvesveids mainījis arī Palsmanes, Ērģemes un Kārķu zemnieku dzīvi, latviešu valodā sarakstītie darbi veicinājuši valodas attīstību, hernhūtiešu iedvesmotais egalitārisms veicinājis latviešu pašvēstures uzklausīšanu un pierakstīšanu. Šis ir aizraujošs stāsts par 18. gadsimta vācu mācītāju Frīdrihu Bernhardu Blaufūsu, kurš dodas uz sev nezināmo Vidzemi tobrīd – cariskajā Krievijā, lai kalpotu Valmiermuižā. Vēlāk kļūst par mācītāju Ērģemē, Kārķos, arī Rīgā, pašā svētā Jēkaba baznīcā. Pieslejas Hernhūtes  brāļu draudžu kustības tikumiem, par ko mūža otrā pusē bargi sodīts. Pazemīgā pieticībā draudzējas ar zemākas kārtas Rīgas amatniekiem, tostarp turīgākajiem latviešiem. Tiek uzskatīts, ka pēc latvieša, pārtikušā mastu

Jūnija sākumā jau sesto reizi notiks Liepājas Karostas festivāls. Raidījumā uzzināsiet arī citus Liepājas Karostas jaunumus: par jauno ekspozīciju Karostas cietumā, plāniem Muzeju naktij, un maija sākumā gaidāmo vienas dienas mūzikas, mākslas un laikmetīgā teātra festivālu "Ziedonis ūdenstornī". Tiekamies ar Karostas glābšanas biedrības pārstāvi Montu Kraftu un festivāla "Ziedonis ūdenstornī' organizatori Ivondu Vilsoni.

Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABAs) žūrija nosaukusi balvai nominēto īso sarakstu. Vienā no intriģējošākajām kategorijām – spilgtākā debija – par savu pirmo stāstu krājumu “Ellīgi skaisti noslēpumi” nominēta Rute Kārkliņa. Īsos vārdos raksturošu Rutes Kārkliņas stāstu krājumu. “Ellīgi skaisti noslēpumi” nav neko bieza grāmata, ar simboliem piesātinātām Lindas Valeres ilustrācijām katram stāstam. Taču katrs no stāstiem ļauj tuvplānā ielūkoties kādā dzīvē, un spēj uzburt veselu pasauli. Runājot par stāstu tematiku, šobrīd latviešu literatūrā ir vesela izcilu rakstnieču sieviešu plejāde, kuras pievēršas sociālo problēmu skartajiem, bērnu, ģimeņu likteņiem, un Rute Kārkliņa ar saviem stāstiem iedibinātajā tēmā iederas lieliski. Viņai piemīt empātija kā Dženai Andersonei, spēja pamanīt stāsta sižetu ikdienišķā notikumā kā Janai Eglei. Stāsti ir ļoti dažādi, ir sajūta, ka rakstniece izmēģina dažādus literāros paņēmienus, meklē īsto izteiksmes veidu. Stāsts “Ir mirklis starp”, kura fragmentu autores lasīju

Rojas Jūras zvejniecības muzeja filiālē “Kaltenes klubs” kopš pagājušā gada rudens izveidota jauna ekspozīcija, kas stāsta par burinieku būvi Talsu novadā 19. un 20.gadsimta mijā. Tas ir stāsts par 230 Kurzemes krastā tapušajiem buriniekiem, to nosaukumi, tapšanas vieta un laiks uzskaitīta uz kuģu burām, kas ir daļa no izstādes scenogrāfijas. Savukārt ekrāns vizuāli attēlo burinieku kuģotos maršrutus, pastāsta atsevišķu kuģu dzīves stāstus, sākot ar to būvētājiem, īpašniekiem, kas nereti bijuši arī savu kuģu kapteiņi. Turpat blakus atrodas muzeja atvērtais krājums, kurā cita starpā arī var aplūkot pa kuģa maketam, kuģotāju portretus. Apskatīt šo ekspozīciju esmu ieradusies pēc kolēģes Anitras Toomas ierosmes, lai viņai pateicība par tēmas ierosināšanu. “Kaltenes klubā” esam satikušās ar muzeja Kaltenes klubs galveno speciālisti Gundegu Balodi. Šis stāsts nav tikai par kuģiem, bet arī par dzimtbūšanas atsvabināto latviešu dzīvesveida maiņu. Fotogrāfijās labi redzams, ka kuģu būvētāju saimniecības atradušās

Šai raidījumā "iekāpsim" dziesmu autores, grupu “Skumju akmeņi” un “Levīti” dibinātājas Helēnas Kozlovas ticības pieredzes pasaulē. Runājam maz, bet šūpojamies albuma “Tavi vārdi” (2014, “Levīti”) dziesmu tekstos un akordos. 

Aktieris, un nu jau arī rakstnieks Kaspars Pūce uzrakstījis savu trešo grāmatu, un tā ir par viņa tēvu, latviešu teātra un kino režisoru Voldemāru Pūci. „Spītnieks no Gaiziņa pakājes” ir grāmata, kurā paralēli norisinās divi stāsti, arī grāmatas noformējumā mijas tumšas un gaišas lappuses. Gaišās lappuses – tas ir stāsts par zemnieku puisi, kurš saslimis ar teātra spēlēšanu, atsakās strādāt zemes darbus patēva saimniecībā, apgūst aktiermeistarību pie Mihaila Čehova, kļūst par Latvijas Drāmas ansambļa vadītāju, piedalās Latvijas kino mākslas dzimšanā filmās “Lāčplēsis” un “Kaugurieši”. Tumšākās lappuses stāsta par Sibīriju. Apsūdzēts spiegošanā, 1948. gadā Voldemārs Pūce tiek notiesāts uz dzīvi Sibīrijas lēģeros, nokļūst Vorkutā, tur ogļu raktuvēs strādājošie ilgi nedzīvo. Taču, būdams labs organizators, viņš atrod veidu kā palikt virszemē. Proti, piedāvā vietējiem virsniekiem uzlabot viņu mājokļus, atrod nometnieku vidū labus amatniekus, kas spēj ražot dekoratīvo stiklu, bildītes ar Šiškina lācīšiem, ģipša

“Rīgas mākslas telpas” Intro zālē vēl līdz 7. aprīlim skatāms mākslinieču apvienības „Grāfienes” darbs “Ceļā”, kas pagājušajā gadā kā nacionālā ekspozīcija pārstāvēja Latviju 15. Prāgas Scenogrāfijas un teātra telpas kvadriennālē. Kuratore Gundega Laiviņa pagājušajā gadā uzdrošinājās uz pasaules scenogrāfijas Meku Prāgā vest darbu, kas burtiski tapa kvadriennāles apmeklētāju acu priekšā. Ekspozīcijas telpā bija izvietoti 12 ekrāni, un katru nākamo dienu, iegaismojās par vienu ekrānu vairāk. Latvijas ekspozīcijas mērķis Prāgas kvadiennālē bija mudināt skatītāju aizdomāties par scenogrāfiju kā procesa mākslu, kas veidojas mijiedarbē ar vietu, laiku, satiktajiem. Darbs patiešām tapa ceļā.  Divpadsmit dienas kolektīvs „Grāfienes” pavadīja ceļā no Rīgas uz Prāgu, katru ceļojuma dienu radot scenogrāfiju vai izrādes situāciju. Uz viena no ekrāniem bija skatāma ceļojuma tiešraide, ko nodrošināja operators Dāvids Smiltiņš un tekstu autors Kirils Ēcis. Dienas beigās paveiktais tika sakompresēts pāris minūšu garā vide