Augstk Par Zemi

No  3. līdz 8. martam Rīgā notiks Starptautiskais dokumentālo filmu festivāls "Artdocfest/Riga". 5. martā festivāla konkursa “Baltijas fokuss” programmā notiks jaunās ukraiņu režisores Alīnas Gorlovas 2020. gada filmas “Šis lietus nekad nebeigsies” Latvijas pirmizrāde. Filmas nosaukumā minēts “lietus”, taču stāsts ir par karu. Tās galvenais varonis Andrejs Suleimans dzimis kurda un ukrainietes ģimenē, bērnībā bija spiests pamest vienu savu dzimteni kara dēļ, pāris gadus vēlāk karadarbība aizsākās arī Ukrainā. Karš noteicis Andreja dzīvi, un savdabīgā veidā pārtapis par viņa profesijā, viņš strādā Sarkanajā Krustā, palīdz iedzīvotājiem kara skartajos reģionos. Raidījumā telefonsaruna ar filmas režisori Alīnu Gorlovu. Filma “Šis lietus nekad nebeigsies” ir Ukrainas, Vācijas un Latvijas kopražojums, no Latvijas puses filmas tapšanā iesaistījušies "Avantis" producente Ilona Bičevska, filmas mūziku komponējis Goran Gora. Ar viņiem saruna Radio studijā. Alīna Gorlova stāsta par Andreju Suleimanu, kurā apvien

Latviski iztulkoti un grāmatā iznākuši “Mahajānas budistu teksti. Sirds sūtra. Dimanta sūtra. Altāra sūtra”.  Grāmatu sāka tulkot filozofs Ansis Zunde, viņš grāmatai uzrakstījis arī ievadu, kurā uzskaita gan budisma saistības ar Latviju krāšņus piemērus, gan samēro budisma tekstos paustās atziņas ar Rietumu filozofu darbiem. Tulkojumu rediģējusi un komentējusi sinoloģe Agita Baltgalve. Grāmatu “Mahajānas budistu teksti. Sirds sūtra. Dimanta sūtra. Altāra sūtra” izdevusi biedrība “Intelekts” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Biedrība “Intelekts” pastāv un ar grāmatu izdošanu nodarbojas jau kopš pagājušā gadsimta 90.gadiem. Kādi jautājumi ir biedrības pašreizējā interešu lokā, var izsekot tās Facebook lapā. Ir iespaids, ka biedrības vēlme ir padarīt ar filozofiju saistītus tekstus pielietojamākus – diskutēt tos pašiem, tukot un veicināt apspriešanu sabiedrībā. Nupat iznākušo budistu tekstu tulkošana ir bijusi filozofa Anša Zundes ierosme. Diezgan drosmīgs solis, jo teksti pieder gauži atšķirīgai domāš

Liepājas muzejā šobrīd skatāma Ikonogrāfu biedrības autoru izstāde. Viena no biedrības māksliniecēm ik nedēļu Sv. Alberta baznīcas telpās Rīgā vada ikonu rakstīšanas darbnīcu. Vai ikonu var uzzīmēt jebkurš? Kas ir apgrieztā perspektīva un gleznošana ar gaismu? Cik daudz ikonu mākslinieks kanonā drīkst ielikt no sava laika un pieredzes? Šos jautājumus raidījumā Augstāk par zemi uzdodam Ikonogrāfu biedrības māksliniecēm Annai Zandbergai-Šenkei un Evijai Rudzītei, Ņinai Skangalei-Začestai. Ja vēlaties vairāk uzzināt par pašu Ikonogrāfijas biedrību, tai ir savs profils sociālajā tīklā Facebook, noderīga varētu būt arī mājas lapa icons.lv. Tur atrodamas gan biedrības mākslinieču vizītkartes, gan arī garš biedrības veidoto ikonu izstāžu saraksts, tajā ir gan acīmredzami garīgas ievirzes izstādes baznīcās, gan arī ar mākslu saistītās vietās – mākslas galerijās, muzejos, izstāžu zālēs. Ikonogrāfu biedrība dibināta 2012. gadā, tajā apvienojās mākslinieces, kuras tolaik absolvēja Latvijas Kristīgās akadēmijas Bībele

Iznācis poļu dzejnieka, esejista un atdzejotāja, Nobela prēmijas laureāta Česlava Miloša atdzejas krājums “Dāvana”. Krājums, viens no apjomīgākajiem izdevniecības “Neputns” bilingvālajā dzejas samta sērijā, Ingmāras Balodes sakārtojumā ietver Hermaņa Marģera Majevska, Ulža Bērziņa, Māra Salēja atdzejojumus, rādot Česlava Miloša domu ienākšanu latviešu valodā dažādos Latvijas vēstures posmos. Saruna ar Ingmāru Balodi un Māri Salēju. “Dāvana” – tā dzejniece un atdzejotāja Ingmāra Balode latviskojusi Česlava Miloša, poļu dzejnieka, literatūrkritiķa, valodnieka, Kalifornijas Universitātes slāvu literatūras profesora un Nobela prēmijas laureāta dzejoļa nosaukumu, un šis nosaukums dots arī visam krājumam. Krājumu “Dāvana” noslēdz šis pats dzejolis, taču jau Ulža Bērziņa atdzejojumā un ar nosaukumu “Balva”. Kas ir tas būtiskākais, kas raksturotu Česlava Miloša personību, kas par viņu jāpasaka vispirms? Šķiet, viņš ir laika liecinieks. Savā 93 gadus ilgušajā mūžā, kas aizsākās vēl pirms Pirmā pasaules kara un nosl

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izdevis tā fondos glabātās "Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas. 1941–1946". Ādolfs Karnups ilgus gadus pabija Valsts Vēsturiskā muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja amatā, dienasgrāmatā aprakstītais vēstures juku periods stāsta par muzejnieku centieniem piemēroties varas maiņām, arī pašaizliedzīgu risku, kara jukās glābjot vērtīgus muzeja priekšmetus. Dienasgrāmatu publiskošana ir gan piemineklis muzejnieka personībai, gan arī pamatīgs ķieģelis vēl neuzrakstītās Latvijas muzeju vēstures ēkā. Savā ziņā simboliski, ka ar grāmatu iepazīstina Sanita Kalna, muzeja patreizējā Etnogrāfijas nodaļas vadītāja, un arī grāmatas komentāru autore. Sarunā ar Sanitu Kalnu, taču jo īpaši – ar Arni Radiņu, muzeja direktoru un arī grāmatas pēcvārda autoru, stāstot par muzejinieku Ādolfu Karnupu un notikumiem muzeju vidē II Pasaules kara laikā, atkārtojas vārds “mēs”, tā sasaistot 1924. gadā dibināto Valsts Vēsturisko muzeju ar mūsdienām. Līdz šim Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas arī glabājušās ir

Šobrīd Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “KultūrElpa” un Gētes institūta Rīgā kopīgi finansētajā projektā “Jauno maiņa” savus pirmos patstāvīgos darbus pēc Kultūras akadēmijas absolvēšanas atrāda jaunie režisori un horeogrāfi. Kopumā tapušas vai vēl taps astoņas izrādes – Valmieras Drāmas teātrī, Rēzeknes teātrī “Joriks”, Ģertrūdes ielas teātrī un „Dirty Deal Teatro”. Projekta “Jauno maiņa” mērķis, skatuves mākslai traģiskajā laikā, kad teātri nespēj pat izrādīt gatavās repertuāra izrādes, kur no vēl ļauties eksperimentiem, tomēr dot iespēju arī jaunajiem. Raidījumā Augstāk par zemi vēlamies nevis izcelt konkrētu izrādi, bet drīzāk ļaut nojaust procesu kopumā. Kāds viņš ir – jauns cilvēks pēc augstskolas beigšanas? Kādas ir viņa ieceres, un arī varēšana parādīt tās uz skatuves? Sarunbiedre šai raidījumā ir pagājušā gadā Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra režijas mākslas bakalaura programmas absolvente Elīza Dombrovska, viņa arī spēlē „Dirty Deal Teatro” repertuārā esošajā izrādē “Saule r

Politiķe Sandra Kalniete pagājušā gadsimta deviņdesmitajos loloja ieceri uzrakstīt dižpārdokli sieviešromānu. Kas no tā sanāca? Par nupat iznākušo, sievietes acīm skatīto 20. gadsimta vēsture liecību Sandras Kalnietes romānā “Tev būs četri vīri” stāsta raidījumā Augstāk par zemi. Kas ir Sandra Kalniete, liekas, īpaši nav skaidro. Šobrīd – Eiropas Parlamenta deputāte, Atmodas gados – Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece. Paralēli politiķes darbam Sandra Kalniete raksta arī grāmatas. Vairums no tām ir dokumentālā proza – notikumu epicentrā pabijušā atmiņas par Atmodas gadiem, grāmata, kas gan tepat Latvijā, bet jo īpaši ārzemniekiem caur personisku stāstu  skaidroja Latvijas sarežģītās vēstures lappuses – dzimtas atmiņu stāsts “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” joprojām ir viena no visvairāk tulkotajām un atkārtoti izdotajām  neatkarīgajā Latvijā tapušajām grāmatām. Negaidīts sānsolis bija Sandras Kalnietes grāmata par ēdieniem, un es teiktu, ka pārsteigums ir arī nupat iznākušais romāns “Tev būs č

Vēsturiskie romāni un filmas saasinājuši interesi par dzimtas pētniecību, to veicina arī arhīvu dokumentu arvien lielāka pieejamība internetā. Kā orientēties internetā pieejamajos resursos, kur meklēt senas kartes, lai atrastu dokumentos minēto māju vietas, kā salasīt baznīcgrāmatu ierakstus vācu un krievu valodā? Publiski pieejamos kursos to māca pētniece ar pieredzi Agnese Lūse. Pēdējo gadu laikā interese par savas dzimtas vēstures pētniecību pieaugusi. Ja meklējam skaidrojumu, to veicinājusi gan Latvijas valsts simtgade, ar tās vēstures rakstīšanu saistītie projekti gan kino, gan 20. gadsimta vēstures romāni. Savs nopelns ir arī modernajām tehnoloģijām – daudzi arhīvu dokumenti tagad publiskoti internetā, jo īpaši pandēmijas laikā ir pieeja arī datu bāzēm, kuras citkārt sargā autortiesības. Tomēr vēl ir daudzi, kurus ķerties klāt savas dzimtas vēsturei attur jautājums – ar ko sākt? “Dzimtas vēsture – ar ko sākt? “ – tieši tā saucās Cēsu Vēstures un mākslas muzeja pagājušajā gadā izveidotā tiešsaistes pro

Pandēmijas laikā par iekšēju nepieciešamību kļuvis gadu noslēgt ar kārtējo dienasgrāmatu. Tajā pārdomas, par to, kas paliek ārpus raidījumiem. Nedēļas dienas šai dienasgrāmatā būs nosacītas, tās drīzāk iezīmēs pārdomu tēmas vai sajūtu gadalaikus gada garumā. Viens no Jaunajiem gadiem, kas atmiņā palicis visspilgtāk, bija pirms gadiem divdesmit, sagaidīts Vestienā pie Kāla ezera. Jaungada naktī viss kā parasti -  ērverģēlības, izdarības, jautra ballīte. Toties 1. janvāra diena pārsteidza ar neticami dāsnu sauli. Gājām pār aizsalušu ezeru, baltas klajums likās tik bezgalīgs, sniegs vizuļoja tik spoži, ka pazuda visas domas, atmiņas, laika izjūta. Vaigi dega no sala un saules, un visa pasaule bija kā vilinoša, mirdzoša, balta lapa, pār kuru, sniegā ik pa brīžam iegrimdami, sasaukdamies kūņojās nevis burti, bet cilvēki. Tie bijām mēs – visi kopā, es un mani draugi, joprojām ceļā, izbaudot ballītes radīto solidaritāti. Absolūtas laimes mirkļi mēdz atkārtoties sapņos – sajūta, ka lido augstāk par zemi, sajūta, kad

Stāsts par etniskās kultūras centra “Suiti” izdotajām grāmatām. Jaunākā sērijas “Suitu novada mantojums” grāmata “Suit stāst”, kā arī pagājušajā gadā izdotie jūrkalnieša Jāņa Priedoliņa stāsti, ierunāti audio formātā un pieejami internetā.

Latvijas Nacionālais arhīvs, lai padarītu glabātos dokumentus pieejamākus sabiedrībai, iedibinājis dokumentu publikāciju sēriju “Vēstures avoti”. Jaunākā – jau divpadsmitā – sērijas grāmata aptver 16.  – 18. gadsimtu, un tie ir pilsētu “labas kārtības” un “pareizas uzvedības” noteikumi - “Kurzemes un Zemgales hercogistes policijas nolikumi 16. - 18. gadsimtā.” Ciktāl pilsētas birģeri atļāvās iejaukties pilsētas iedzīvotāju kāzu norisē vai ģērbšanās stilā? Kā tika regulēta iebraucēju apmešanā un kādas bija vietējo amatnieku iespējas konkurēt ar ievestajām precēm? Dokumenti publicēti oriģinālā – vācu valodā, un arī latviski, tos tulkojusi vēstures doktore Valda Kvaskova.  Grāmatas atvēršanas svētki, ar mērķi aizvest Valsts Vēstures arhīvā glabātos dokumentos atpakaļ uz pilsētām, kurās šie nolikumi tapuši, tika svinēti vairākkārt – Jelgavā, Kuldīgā, Bauskā. Ar šo grāmatu iepazīstināja Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja Anita Čerpinska, viņa arī sarunbiedre šai

Spēlējot uz skatuves simfometāla grupā “Oceanpath”, enerģijas apmaiņa ar zāli ir ļoti jaudīga, salīdzinot dažādas radošās izpausmes jomas, rakstnieks ir ļoti vientuļa profesija  - tā šai raidījumā teiks rakstniece Džeina Šteinberga, kura pagājušajā gada decembrī vasarā debitēja ar savu pirmo romānu “Lasītāja”. Interesējamies arī, par ko raksta Džeina un citi festivāla “Prozas lasījumi” konkursa “Pandēmijas laika stāsti” labākie autori. Romāna darbība notiek nākotnes pasaulē, kurā cilvēka spēja iegaumēt un apstrādāt informāciju paplašināta, iebūvējot viņa smadzenēs “gudro” mašīnu detaļas. Šai tehnoloģiski attīstītajā pasaulē, grāmatu lasītāji ir profesija, elitārā kastā ieskaitīti cilvēki izlasa milzīgu daudzumu informācijas, lai no šī zināšanu blāķa izvilktu klientam noderīgāko. Daudz kas no rakstnieces radītā liekas bīstami tuvs īstenībai. Lasītāja līdzinieks ir vai katrs augstskolas pasniedzējs, kurš sagatavo tēmas izvilkumus saviem studentiem, un arī grāmatu daudzlasīšana mūsdienu pasaulē ir kas elitārs.

Kopš tūkstošgades mijas Daugavgrīvas cietoksnim Rīgā valsts meklē investoru. Pēdējos gados cietoksnis ir festivāla “Komēta” mājvieta, jaunu impulsu cietokšņa pielietojumam deva Daugavgrīvā izskalotie senu kuģu vraki, liekot domāt par Jūras muzeja nepieciešamību. Novērtējot cietokšņa izcilo vietu Latvijas vēsturē, šobrīd pieņemts lēmums to paturēt valsts īpašumā, piedāvājot pārņemt arī Rīgas pilsētai. Rīgas domes deputāti, pieaicinot ieinteresētās nevalstiskās organizācijas, zīmē iespējamās nākotnes vīzijas, ar kurām iepazīstinām raidījumā Augstāk par zemi. Daugavgrīvas cietoksnim Rīgā ir bijusi patiesi nozīmīga loma Latvijas vēsturē. Iespējams, ka tieši luterāņu baznīcā, kas nu vairs nav saglabājusies pat drupu veidā, Ernests Gliks pirmo reizi latviešu valodā iztulkojis tēvreizes tekstu. Pirmā pasaules kara laikā cietoksnī izveidota pirmā latviešu karaspēka vienība – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons, Latvijas brīvības cīņu laikā to iekaroja 9. Rēzeknes kājnieku pulks. Raidījumā sākumā skanēja f

Latvijas Bībeles biedrība pirmkristīgo tekstu sērijā laidusi klajā jaunu izdevumu “Didahē jeb Divpadsmit apustuļu mācību”. Grāmata ietver 1. vai 2. gadsimtā tapušu tekstu, kas ir būtisks avots izpratnei par pirmkristietību. Tajā atrodamas ētiskas atziņas, ziņas par kristību un svētā vakarēdiena praksi un citiem pirmkristiešu dzīves aspektiem. “Didahē” latviešu valodā tulkojis luterāņu mācītājs un teologs Edgars Jundzis 1969. gadā, grāmatas iznākšana vienlaikus liek atcerēties arī tos drosmīgos cilvēkus, kuri gādāja par teoloģijas attīstību Latvijā padomjlaikā.   “Didahē jeb Divpadsmit apustuļu mācība” ir Latvijas Bībeles biedrības izdotās pirmkristīgo tekstu sērijas jaunākais izdevums. Raidījumā Augstāk par zemi jau skanējuši stāstis par sērijas iepriekšējiem izdevumiem – “Jēkaba protoevaņģēliju”, “Pāvila darbiem”, “Barnabas vēstuli” un citiem. “Didahē” ir viena no senākajām liecībām par kristietības pirmsākumiem, teksts datējams ar 1., 2. gadsimtu. Taču šī teksta tulkojums latviski ir arī liecība par tiem

Latvijas valsts dzimšanas dienas nedēļā Valmiermuižas kultūras biedrība Valmiermuižas parkā piedāvā doties klausāmpastaigā „Gaismas lauks”. Tā ir iespēja iepazīt Valmieru un tās apkaimi kā Latvijas hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustības epicentru, arī audio formātā noklausīties 18. gadsimta ticības brāļu pašu rakstītos dzīvesstāstus aktieru Māras Mennikas un Ivo Martinsona balsī. Izstādes vizuāli tveramo tēlu radījis režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, 21. novembrī izstāde izstaigājama pēdējo dienu, taču arī pēc tam šie klausāmstāsti nezudīs, tos plānots pievienot Latvijas Nacionālās bibliotēkas attiecīgajai digitālajai kolekcijai, kurā jau glabātājas vairāk kā 400 brāļu draudžu atstātie rokraksti.  Brāļu draudžu rokraksti atzīti arī par UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālā reģistra vērtību, nākotnē plānojot šīs liecības padarīt vēl redzamākas starptautiskā hernhūtiešu kustības vēstures kontekstā. Kas ir šo rokrakstu vērtība un Kāpēc tieši šis vēstures stāsts tapis kā veltījums Latvij

21. novembrī no Liepājas kultūras nama “Wiktorija” divos koncertos – tiešsaistē un klātienē, izskanēs koncertstāsts “I am fine”. Par iedvesmu tam kalpojusi pagājušā gadsimta deviņdesmitajos piezīmēta, piešvīkāta klade, kuras lappusēs pierakstīti dziesmu vārdi un ģitāras akordi, bet uz pēdējā vāka frāze – “I am fine”. Tas būs stāsts par Aizputes skolas ansamblīti “Ilze”, kuram Mārtiņš Freimanis uzrakstīja savu pirmo dziesmu “Skumju putni”, tobrīd tā arī neatzīstoties autorībā. Šai koncertstāstā ir Mārtiņš Freimanis vēl pirms “Tumsas”, “Putnu balles” – padsmitnieks, kurš nupat apguvis pirmos ģitāras akordus, un tik tikko atskārtis, ka viņam ir ko teikt. Mārtiņa Freimaņa piemiņas kopšana aizsākās tūlīt pēc viņa aiziešanas mūžībā 2011. gadā. Un arī kladi tumši zaļos vākos Maijai Kalniņai – Mārtiņa Freimaņa skolas, ansambļa, un mūzikai draudzenei – vēl viens no ansambļa ”Ilze” dalībniekiem – Ingars Gudermanis glabāšanā nodeva jau pirms desmit gadiem. Bet koncertstāsts top tikai tagad. Ar „zoom” starpniecību es

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētnieki projekta "Pieredze pilsētā: naratīvi, atmiņas un vietas mantojums" ietvaros vāc Pārdaugavas iedzīvotāju stāstus, aicinot iedzīvotājus iesūtīt atmiņas, kā arī savā mājas lapā un "Facebook" kontā publicē jau iegūtos materiālus. Arī teātra izrāde pilsētvidē „Nekad nezūdošās Pārdaugavas” aicina audiopastaigā pa Pārdaugavu. Dramaturgu Jāni Balodi un apvienību Miglājs DVJ interesējuši elektroniskās mūzikas pirmsākumi pagājušā gadsimta 80. gados, kas dzima uz cauri Padomju Savienības muitai nez kā izkļuvušiem sintezatoriem, kā izrādās, tieši Pārdaugavas virtuvēs un guļamistabās. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā dzimušās latviešu sintpopa grupas "LLL" (Lineāro Labirintu Laboranti) dziesmas “Etīde zilītim un zilonim” uzdevums šai raidījumā ir ievest mūs Pārdaugavas betona guļamrajonu, vecu koka māju smaržas un rudens lietus pastaigu melanholiskajās sajūtās. Par astoņdesmito – deviņdesmito mijā, uz Latvij

Latvijas Valsts kinofotofono dokumentu arhīva un Somijas Nacionālo audiovizuālo institūta sadarbībā tapusi Baltijas poētiskā dokumentālā kino programma, kas novembra mēnesī tiks izrādīta Helsinkos. Kas no Latvijas dokumentālā kino klasikas interesē somu kino cienītājus? Kā Somijā tiek popularizēti arhīvu fondi un kā pārtulkot pagājušā gadsimta 60.gados tapušās filmas šodienas skatītājam, to raidījumā Augstāk par zemi vaicājam filmu izlases veidotājai, kinozinātniecei Zanei Balčus. Viņa arī dosies uz Helsinkiem, lai pirms plānotajiem seansiem skatītājiem ieskicētu filmu tapšanas kontekstu. Taču pati raidījuma tapšanas ideja pieder Mairai Dobelei. Daļa klausītāju Mairu Dobeli droši vien jau ir iepazinuši kā rakstnieci, daļa varbūt atceras kā Latvijas Radio balsi - ar Somiju saistīto ziņu autori. Taču arī pēc sadarbības ar Latvijas Radio pārtraukšanas, Mairai vienmēr bijis svarīgi kaut vai ar sociālo tīklu starpniecību, somus informēt par Latvijas vērtībām un otrādi. Arī sazinoties ZOOMā, Maira Dobele jau pirma

Bioloģe, tautas tradīciju kopēja un „Saucēju” dziedātāja Janta Meža šopavasar ieguva vēl vienu augstāko izglītību – pabeidza Latvijas Mākslas akadēmiju, diplomdarbam izvēloties maz pētītu tēmu – viņa apzināja Latvijas amatnieku rokām darinātos Romas katoļu baznīcas liturģiskos tērpus, un vienu šādu tērpu savām rokām darināja pati. Tajā Latvijā augošās savvaļas lilijas stāv līdzās baznīcas simboliem, bet teicējas Margaritas Šakinas dziesmas līdzās Dieva vārdam. Raidījuma sākumā skan jau mūžībā aizgājušās izcilās folkloras teicējas no Ziemeļlatgales, Rekavas etnogrāfiskā ansambļa dibinātājas Margaritas Šakinas balss. Teicēja zināja un dziedāja no iepriekšējām paaudzēm mantotās gan tautas, gan baznīcas dziesmas, un šo divu garīguma ceļu harmoniska līdzās pastāvēšana viņas personībā, bija iedvesmas avots Jantai Mežai, darinot diplomdarbā baznīcas tērpu, kurā uz balta zīda izzīmētās Latvijā augošās savvaļas lilijas stāv līdzās baznīcas simboliem, bet teicējas Margaritas Šakinas dziesmas līdzās Dieva vārdam. Latv

Valodu māja Rīgā, Avotu ielā, garāmgājējam viegli pamanāma. To rotā daudzvalodīgi uzraksti, priekštelpā darbojas antikvariāts, kurā var atrast grāmatas par valodniecības jautājumiem, kā arī lasāmvielu neskaitāmās valodās. Valodu māja vienlaikus nodarbojas ar komercdarbību – organizē valodu kursus, bet neaizmirst arī par ideāliem un sapņiem. Tieši grāmata – nesen iznākusī norvēģu psihiatra un rakstnieka Finna Skorderuda “Nemiers” – bija iemesls,  tuvāk iepazīt arī personības, pateicoties kurām Latvijas kultūrtelpa kļūst bagātāka ar šādiem – gan dizainā kvalitatīviem, gan satura ziņā neparastiem izdevumiem. Kādu brīdi tas prasa: aptvert, ka Valodu māja no vienas puses darbojas kā komercuzņēmums, sniedz tulkošanas, valodu mācīšanas pakalpojumus. Taču turpat līdzās darbojas biedrība Valodu muzejs, kas ir atvērts jauniem biedriem, jaunām idejām, savaldzina ar nesavtīgumu, ideālismu un spēju sapņot. Ideāls ir labākas sabiedrības veidošana ar valodas palīdzību, sapnis, taču ar jau ieplānotu tā īstenošanas gadu, ir