Augstk Par Zemi

Dzejnieks Krišjānis Zeļģis jau oktobrī sola jaunu grāmatu. Ar pārsteigumu. Sarunā viņš atklāj veltījumdzejoļu stāstus jaunākajā krājumā „Skaistuma klātbūtne”, kā arī nodomu sākt rakstīt prozu. Krišjānis Zeļģis, dzejnieks un aldaris. Recenziju interneta žurnālā “Satori” par Zeļģa nu jau trešo, pirms gada iznākušo krājumu “Skaistuma klātbūtne” literatūrkritiķe un dzejniece Anda Baklāne iesāk ar savu lasītājas sajūtu tēlojumu: “Esmu no tiem mietpilsoniskajiem cilvēkiem, kuri gleznu izstādēs mēdz spriest tādā garā –"lūk, šo es gribētu virtuvē!" vai "šī ir ģeniāla un iespaidīga, bet mājās es tik traku neturētu". “Krišjāņa Zeļģa dzejoļi man vienmēr bijuši kā bildes, kuras visas pēc kārtas varētu likt mājās pie sienas, – tie atspoguļo manu gaumi, pasaules izjūtu, uzskatus, turklāt nedraud ar šokējošām vai muļķīgām enerģijām.” Tas šķiet trāpīgs raksturojums, Krišjāņa Zeļģa dzejas garšai būtu grūti atrast pārākās pakāpes, kādus tās unikalitāti pamatojošus vārdus, bet – arī es visas šīs “bildes” gribētu pie sienas.

Mūzikas ierakstu izdevniecībā „Upe tuviem un tāliem” izdevusi dzejas un mūzikas albumu „Tu sauci mani vārdā – upju līnijās”, kurā Noras Jakovelas, agrāk – Grēniņas, dzeju papildina Laumas Kazakas dziesmas. Dzeja, aktieru Intas Tiroles, Jāņa Skaņa, Maijas Arvenas lasījumā, mijas ar Laumas Kazakas dziesmām un Ievas Lapkovskas skaņu gleznām. Albuma tapšana sapulcinājusi ļoti dažādas pieredzes ļaudis – līdzās jau nosauktajiem, albumā ieskanas Staņislava Judina kontrabass, Andra Buiķa perkusijas, Mariannas Puriņas vijole. Dzejkoncerts ir pieteikums arī vēl tikai topošajai dzejas izrādei, kurā jau vairāk kā gadu kopā radošo mūziķu un aktieru kodolam jaunu krāsu piešķirs armēņu dziedātājas un aktrises Asmikas Bogojanas, jaunās dziesminieces Sniedzes Dāvidsones klātbūtne. Izrādē arī izvēlētās dzejas klāsts ir cits. Mani dzejkoncertā un arī iznākušajā albumā “Tu sauci mani vārdā – upju līnijās” visvairāk aizrāva kā galēji dažādas pieredzes mākslinieki spēj vienoties kopējā sarunā par dzeju, kopējā mūzikā, un arī sav

Latviski iznākusi norvēģu psihoterapeita un publicista Finna Skorderuda darbs "Nemiers", kas ir aizraujošs ceļojumu piezīmju, kultūras pieredzes komentāru, kā arī sarunās ar pacientiem gūto atziņu apvienojums. Grāmata skaidro modernā cilvēka dzīvošanas grūtību cēloņus, taču autors savu pacientu pieredzes ne vienmēr uzlūko kā medicīniski ārstējamas diagnozes, drīzāk kā dzīvošanas prakses, kurās ir sava iekšēja loģika un stratēģija. Grāmata izdota 1998. gadā, jaunu kontekstu tai radījusi nesenā pandēmijas pieredze, kurai pēcvārdā pievēršas psihoterapeits Nils Sakss-Konstantinovs. Iemesls, kāpēc Latvijā varētu būt pazīstams tās autora – norvēģu psihiatra un rakstnieka Finna Skorderuda vārds, ir mazliet amizants. Arī Latvijā tika rādīta Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā Berlīnē par labāko Eiropas filmu atzītais Tomasa Vitenberga darbs "Vēl pa mēriņam". Scenārija idejas pamatā bija nedaudz pārprasts, it kā Finna Skoderuda izteikts apgalvojums, ka cilvēks jau piedzimst ar puspromili asinīs par

Plānots, ka jau nākamgad Liepājā durvis vērs nupat ekspluatācijā nodotā, vērienīgu restaurāciju piedzīvojusī 17. gadsimta ēka Kungu ielā 24. Ēka pazīstama kā Hoijeres madāmas viesnīca, un, kā jau ilgi pirms remontdarbiem vēstījusi plāksne pie ēkas, 1697. gadā “Lielās sūtniecības” ceļojuma laikā uz Rietumeiropu inkognito te bija apmeties Krievijas cars Pēteris I. Izstaigājam namu, kā arī uzdodam jautājumus – vai šāda 17. gadsimta ēka Liepājā ir retums? Kādas iespējas tas dos Liepājas muzejam izrādīt līdz šim fondos gulējušos 17. un 19. gadsimta interjera priekšmetus un būvdetaļas? Cik ticamas ir ap namu vērptās leģendas? Ceļvedes atjaunotajā namā ir Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla un muzeja vēsturniece Antra Brakše, kā arī Kungu ielas nama pārbūves un restaurācijas projekta arhitekte Liesma Markova. Rakstītajā presē gan ir liecības, ka runājot par Kungu ielas 24 iespējamo atjaunošanu, ideja par krogu ir bijusi dzīva krietni sen. Taču tieši Liesmai Markovai, sadarbībā ar muzejniekiem, bijis jāizdomā –

Ruckas muiža un tai piegulošais parks līdz 2013. gadam bija neatklāta vieta pat pašiem Cēsu iedzīvotājiem. Patlaban tajā apmeklētākais objekts ir pagājušā gada pandēmijas apstākļos notikušās publiskās mākslas programmas KOPĀ ietvaros radītās šūpoles, šogad notikušo mākslinieku rezidenču ietvaros radītie darbi apskatāmi brīvdabas izstādē „Apslēptie dārgumi” Ruckas muižas parkā. Ruckas mākslas fonda organizēta ir arī ekspozīcija pilsētvidē „Mākslas kūre”. Cēsu centrā, taču dzelzceļa sliežu no pārējās pilsētas atgriezta, Ruckas muiža un tās parks labu laiku bija cēsniekiem slēgta teritorija – Pirmā pasaules kara laikā te bija lazarete, pēc Latvijas valsts nodibināšanas – Latvijas dzelzceļa 3. iecirknis, Pēc Otrā pasaules kara – tuberkulozes slimnīca. Pēc tās likvidācijas 2005. gadā ēka kādu laiku stāvēja tukša, bet kopš 2013. gada te ir mākslas rezidenču centrs. Kad norunāju tikšanos ar Ruckas patreizējo komandu, vēl nenojaušu, ka nokļūšu notikumu epicentrā – šai nedēļas nogalē Cēsīs notika sarunu festivāls “L

Līdz 28. augustam galerijā „Bastejs” skatāma tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes izstāde „Dieva dārza puķītes”. Bioloģe, Vides risinājumu institūta pētniece Rūta Abaja nesen kopā ar pavāru Māri Jansonu klajā laidusi recepšu grāmatu „Pļava”, kas māca pļavu ne tikai ieraudzīt, atpazīt, bet arī sagaršot. Raidījumā Augstāk par zemi Iveta Vecenāne un Rūta Abaja, katra no savu zināšanu skatu punkta, sarunājass par vienojošo – ļoti personiskām attiecībām ar pļavas puķēm. Senie mūri, platās, ieapaļās durvis – galerija “ Bastejs” atrodas 16. gadsimtā celtā Vecrīgas spīķerī – mudina telpā itin kā ienirt. Un to pašu dara arī Ivetas Vecenānes pēdējo piecu gadu laikā austie gobelēni. Zaļās krāsas tūkstoš nokrāsas dzīparu pie dzīpara virmo, itin kā skatītājs vairs neatrastos pilsētā. Tik dzīvīga, krāsās mainīga, virmojoša spēj būt tikai daba: vēja sakustināta pļava, vakara vai dienasvidus gaismēnas, ejot pamanīta pļavas puķīte, kuru skatam tūlīt aizsedz cits sakustinātās zāles stiebrs. Savukārt ar bioloģi, Vides risināj

Rakstniece Andra Manfelde šobrīd atkal raksta dzeju, ik pa brīdim sociālo tīklu Facebook „uzspridzina” tur publicētie fragmenti no topošās grāmatas „Poēma ar mammu”.  „ … man bija trejas meitas, /man bija treji dēli/vienpadsmitajā gadā pirmo meiteni nokoda čūska/ tepat gravā/ divdesmit septītajā vecākajiem no dēliem/likām vaiņagu galvā/ rau, rau – mēs divi veči kā /dievam kņūpus pie sāna .. „ Viss sācies, kad pa ceļam uz Liepāju Andra Manfelde nolēmusi izkāpt Laides pagastā, savas bērnības vizbuļu gravā pie Rudzīšu lielā akmens …

Šobrīd Rīgā, bijušās fabrikas “Boļševička” teritorijā skatāmaLatvijas Laikmetīgās mākslas centra kūrēta ekspozīcija "Mobilais muzejs. Nākamā sezona", kas aktualizē jautājumu arī par laikmetīgās mākslas darbu restaurāciju. Kur velkamas robežas? Vai laikmetīgās mākslas darbs, izstādīts daļēji, vai uzbūvēts no jauna, uzskatāms par identisku oriģinālam? Ko izjūt mākslinieks, kad viņa darba replika kalpo jau jauniem, kuratora izvirzītiem mērķiem? Raidījumā Augstāk par zemi kuratora, mākslinieka un restauratora pieredze. Vērtē māksliniece Evelīna Deičmane-Vida, restauratore Evita Melbārde un ekspozīcijas " Mobilais muzejs. Nākamā sezona" kuratore Solvita Krese. Šobrīd novārtā atstātā, reiz industriālā teritorijā izstādīti darbi, kas bijuši skatāmi mākslas izstādēs pēdējo 25 gadu laikā, mobilajā telefonā lejuplādējamā ceļvedī izlasāms katra darba stāsts, un lielākoties šiem stāstiem ir divas daļas. Pirmā – raksturo laiku un mākslas projektu, kura ietvaros darba ticis radīts. Un šīs atmiņas sniedzas līdz pat jaudīg

Dziesminieks Haralds Sīmanis šogad svin savu 70. dzimšanas dienu. Atmodas gadu dziesminieks, talants tīrradnis, koncertējis visu apzinīgo mūžu un turpina to darīt arī tagad. Atliek tikai pabrīnīties, kā viņš pamanījies izvairīties ne tikai no balvām par mūzikā ieguldīto mūžu, bet tā kārtīgi līdz šim nav devies rokās pat aprakstīšanai. Nav viegli uzrakstīt liecību par nomadiskā dzīveveida piekopēju, baznīcu jumta licēju, Atmodas gadu dziesminieku. Te ne vienmēr der pētnieku ierastie paņēmieni - balvu un iznākušo albumu uzskaitījums. Jāpārslēdz domāšana, jo dziesminieku kustībā īsti svēti ir tie mirkļi, kas uzzibsnī, aizdedzina citus, fiziskajā realitātē izpaužoties ar laika nobīdi un reizēm negaidītā veidā. Guna Rukšāne ir paveikusi šķietami neiespējamo, nesen iznākusi viņas grāmata “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” – uzrakstīta ne tikai dziesminieka biogrāfija, bet arī Atmodai būtiskā Cēsu 1988. gada folkfestivāla vēsture. Grāmatas atvēršanas svētki, varbūt ne gluži ierastā izpausmē, arī notika Cēsīs. Bija tā

Latvijā postfolka mūzikas albumu izdošana diemžēl nav bizness, atzīst Juris un Daina Zalāni, kultūras menedžmenta centra “Lauska” dibinātāji. Kultūras menedžmenta centrs “Lauska” darbojas jau 18 gadus. Zelta burtiem latviešu mūzikas vēsturē “Lauskas” dibinātāji – Juris un Daina Zalāni, būtu pelnījuši tapt ierakstīti kaut vai tikai viņu producētās antoloģijas “Sviests” dēļ. Gada beigās plānots izdot antoloģijas nu jau astoto disku, un šī izdevumu sērija dokumentē latviešu postfolkloras – tautas mūzikas vai pasaules mūzikas žanrā notiekošo. Taču “Lauskai” pieder arī tādu grupu kā “Laiksne”, “Auļi”, “Tautumeitas”, “Saucējas” atklājēju vai atbalstītāju gods. “Lauska” ar starptautisku vērienu rīko etnoeko  festivālu “Sviests” ar meistardarbnīcām. Pagājušajā gadā “Lauska” pirmo reizi savu darbību paplašināja arī grāmatizdošanas virzienā, iznāca Latvijas hipiju vēsture Alfrēda Stinkuļa atmiņu grāmatā “Mati sarkanā vējā.” Uz praktiskā latvieša jautājumu – vai “Lauska” ir Zalānu pamatdarbs, skan tikpat tieša atbilde

Šobrīd pūļa finansēšanas kampaņā tiek vākti līdzekļi grāmatas "Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmatas” izdošanai. Tās ir Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas, rokrakstā piepildītās 62 klades aptver gandrīz visu 20. gadsimtu, drīzumā iznāks to pirmais sējums, kas aptvers 1927. līdz 1949. gadu. Šo dienasgrāmatu var lasīt gan kā personības augšanas stāstu mūža garumā, gan lielu vēstures notikumu aculiecinieka vēstījumu. Unikālu to padara padomjlaikā krimināli sodāmās, tāpēc citu acīm slēptās un noklusētās homoseksuāļu subkultūras apraksti. Dienasgrāmatas izdošanu organizē biedrība "Ascendum" kopā ar lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienību "Mozaīka", un, lai arī līdzekļi joprojām tiek vākti, paralēli notiek darbs pie grāmatas izdošanas, un jau šobrīd ir zināms, ka grāmata iznāks augustā, praida laikā. Jā, šo dienasgrāmatu publiskošana ir daļa arī no politiskas cīņas. Kaspars Aleksandrs Irbe dzimis 1906. gadā, viņa senākās atmiņas saistās ar Pirmā pasaules kara notikumiem, kad kop

"Zālamana sakāmvārdi ir īss un aplam skaidrs ievads cilvēka nebeidzamajam dialogam ar Radītāju, nežēlīgajai Ījaba grāmatai. Ījabs izrādās Gudrības skolas labākais un tāpēc nelaimīgākais klausītājs, taču mācību gada noslēgumā taisni viņš saņems Radītāja visaugstāko novērtējumu. Es ar klāt ar savu grēku tarbu: "Lūdzu, uzklausi, mīļais Dieviņ! Liec man Ījaba skolu nobeigt attālināti. Centos čakli špikot no Gudrības un brīvstundās man patika staigāt pārī ar viņu. Stāvot pie tāfeles ieklausījos Tavu kalpu priekšā teiktajā un atbildēju skaidri un īsi “neieved mani kārdinājumā.  Zinu pavasaris nāks ar eksāmenu. Pasargā mani no lieka, kaut pelnīta kauna un pārāk liela, kaut derīga, pamācoša kauna."" Apgāda “Zinātne” iedibinātajā sērijā “Literatūras pieminekļi” drīzumā iznāks “Zālamana sakāmvārdi” - viens no interesantākajiem senebreju literatūras pieminekļiem valodas, sižetu un vēstījuma ziņā, Bībeles, Vecās Derības tekstos tie atpazīstami kā Salamana pamācības. Nosaukumu “Zālamana sakāmvārdi” devis tulkotājs Uldi

Izdevniecībā “Aminori” iznākusi Marika Rozenberga sakārtota dzejas izlase “Smarša. 19. un 20. gadsimta dzejnieki – par neredzamo dimensiju”. Krājums ir turpinājums pirms gada iznākušajai izlasei “Mierinājums”, kas savukārt bija domāta kā izmundrinājums dzejā krīžu nogurdinātajiem. Tā bija Marikas Rozenbergas ideja, ka brīdī, kad realitāte nesniedz iepriecinājumu, tas jāmeklē dzejā. Tagad, pēc sērijas jau otrā, smaržai veltītās dzejas izlases iznākšanas, nākas atzīt, ka lietu, kas sniedz mierinājumu un iepriecinājumu ir daudz vairāk. Krājuma “Smarša” apakšvirsrakstā sastādītāja smaržu dēvē par neredzamo dimensiju. Kā latviešu dzejā attēlota “neredzamā” dimensija - smarža? Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar smaržzini Mariku Rozenbergu.

Kārlis Vērdiņš atdzejo no latgaliešu dzejnieku Valentīnu Lukašēviču, Māris Salējs – Mariju Dzeislu. Vai vajag atdzejot no dialekta? Vai pārnovadnieks saprot neatdzejotu? Literatūra dialektā ir valodas daudzveidības izdzīvošanas jautājums. Vienlaikus dialektā rakstītais reizēm tiek asociēts ar noteiktu pasaules skatījumu, dialektā rakstošajiem grūtāk rast iespēju publicēties. Saruna ar valodniekiem un dzejniekiem – Kārli Vērdiņu, Māri Salēju, Ilzi Spergu. Viss sākās ar diskusiju sociālajos tīklos. Vairāki latgaliski rakstošie literāti bija sadusmojušies, ka tie nedaudzie interneta vai drukātie mediji, kas Latvijā vispār gādā arī par literatūru, neņem publicēt viņu darbus. Katram no tiem – “Domuzīme”, “Punctum”, “Satori”, uz šī fona tiek uzslavētas “Kultūrzīmes” – bija savs iemesls atteikumam, taču diskusijā varēja nojaust, ka problēma nav jauna, tā milzt jau gadiem, un tagad beidzot kāds vadzis ir nolūzis. Latgaliski rakstošie gatavi rakstīt rakstāmgalda atvilktnei, un nevēlas pat piedāvāt savus darbus publ

Literatūras un filozofijas žurnāls "Punctum" pirms gada - Regīnas Ezeras 90. jubilejā - izsludināja rakstniecei veltītu literatūras festivālu. Šobrīd iznācis pētniecisku rakstu un īsprozas parafrāžu krājums "Regīna Ezera.Re:", kura lasījumi tiešaistē notiks maijā un jūnijā. Šai krājumā ir arī literatūrzinātnieka Gunta Bereļa raksts, publicēta arī viņa sarakste ar rakstnieci. Raidījumā ielūkojamies Latvijas Radio glabātajos Regīnas Ezeras balss ierakstos, kā arī pārrunājam Regīnas Ezeras darbus un laikmeta kontekstu ar Gunti Bereli. Raidījuma ievadā skan rakstnieces Regīnas Ezeras balss. 1978. gads, rakstniece gadu kopš pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi laukos, savos “Briežos”, netālu no Ķeguma, un intervētāja Vija Jugāne jautā, kā tas ietekmējis rakstnieces prozu: nesen iznācis viņas stāstu krājums “Zemdegas”, drīz gaidāms “Baraviku laika dullums”. Intervija tapusi pirms vairāk nekā 40 gadiem, bet skan gandrīz kā šo – pandēmijas laiku – radoša cilvēka dienasgrāmata. Pārskatīt Latvijas radio fondus pamudināja p

Dubultu Mākslas stacijā līdz 6. jūnijam skatāma Auces Bieles izstāde “Spēks ziedēt”. Ko nozīmē būt māksliniecei islamticīgā valstī, kurā dzīvu būtņu attēlošana ir neuzticama nodarbe? Kāda ir dzīve sērferu un brīvdomātāju paradīzē Tamraghtā, kur māksliniece vada nelielu viesu namu? Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar mākslinieci Auci Bieli un izstādes kuratori Ingu Šteimani. Auces Bieles izstāde “Spēks ziedēt” ir viena no nedaudzajām izstādēm, kas šobrīd pieejamas skatītājiem klātienē, jo Dubultu mākslas stacijas izstāžu zāle vienlaikus ir arī vilciena pasažieru uzgaidāmā telpa. Izstāde, kas eksplodē no krāsu prieka, nes gaišu apsolījumu, ka kaut kur aiz varavīksnes tilta, viss notiek pēc pavisam citiem likumiem. Auce Biele Latvijas mākslā sevi pieteica pirms padsmit gadiem, tolaik viņas darbi tapa uz džinsu auduma, attiecīgi – zilpelēkajā krāsu gammā. Tie guva kritiķu atzinību, atsevišķi, kurus iegādājās pašvaldību iestādes, joprojām apskatāmi publiski. Darbi toreiz un tagad krāsziedā atšķiras kardināli –

Tradicionālās dziedāšanas grupas “Saucējas” jaunākais albums “Dabā” drīzāk būtu saucams par pētījumu. Četru gadu garumā, ieraksta tapšanas laikā, pētītas gan skaņu ierakstu tehnoloģiskās iespējas, gan vietas akustiskās iespējas, skaņveide, ierakstā dzirdamās dabas skaņas, lai atveidotu skaņu ainavu, kas vēl 19. gadsimta laukos bija ierasta. Kā skan cilvēku un dabas saplūsme, kad šobrīd vairs tikai nošu pierakstā atrodamās pavasara rotāšanas dziesmas, ganu sauciens vai gavilēšana, tika dziedātas brīvā dabā. Stāsta “Saucēju” vadītāja Iveta Tāle, grupas dziedātāja Janta Meža, kultūras menedžmenta centra “Lauska” vadītāja Daina Zalāne un mūzikas izdevējs no Vācijas Kristians Plifke. Viņa izdevniecība jau agrāk ir izdevusi latviešu mūziku, un tuvākajā laikā Vācijā izdos arī “Saucēju” disku “Dabā”. Iztēlojieties: maija novakare, taču pirms diviem gadiem. Sāvienas pilskalns, tas ir netālu no Ļaudonas Vidzemē. Piektdienas vakarā te apstājas vairākas mašīnas, no tām izkāpj sievietes, apskaujas – atcerieties, tas not

Jau pavisam drīz - 30. aprīlī - tiks pasniegtas Latvijas Literatūras gada balvas, un mans sarunbiedrs šodien viens no Laligabas nominantiem debijas kategorijā – Lauris Veips, pagājušā gadā iznāca viņa pirmais dzejas krājums “Interesantās dienas”. Kad literatūrā ienāk jauna paaudze, kādu laiku tas prasa – visus vārdus uzreiz nav iespējams iegaumēt, un dažus varbūt pat arī vairs nevajadzēs. Šobrīd jau ar lielu pārliecību var apgalvot, ka Laura Veipa vārdu nāksies iemācīties. Ne tikai viņa dzejas dēļ, par kuru šai raidījumā dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš teiks cildinošus vārdus. Bet arī tāpēc, ka Lauris valodas laukā nu jau kādu laiku darbojas ar pārliecinošu vērienu un ļoti daudzpusīgi. Gan kā žurnālists – vada radio NABA literāro raidījumu “Bron – hīts”, ir viens no gandrīz literārā žurnāla “Žokļi”, kas nesen atjaunojis savu darbību, redaktoriem, Drīzumā gaidāms “Žokļu” trešais numurs. Studējis filoloģiju, specializējoties antīkajā literatūrā, par savām sauc ne tikai franču un krievu valodas,

Pirms četriem gadiem Latvijas Literatūras gada balvai tika nominēts Vijas Laganovskas pirmais dzejas krājums “2 soļi pirms Pleskavas divīzijas”, pagājušajā rudenī iznāca autores debija prozā – stāstu krājums “Pirms un pēc”. Vija Laganovska ir no Latgales, taču pašas raksturojumam un misijai viņa ir izvēlējusies citu identitāti – viņas vadītā biedrība “Literatūras kombains” veidojusi sēriju “Pierobeža”, izdalot tieši pierobežas literatūru kā savdabīgu un nenovērtētu. Pierobeža – ne tikai ģeogrāfiskā nozīmē, bet arī kā atrašanās starp valodām, kultūrām, laikmetiem.

Grāmatā iznākusi ASV dzīvojoša filoloģijas doktora Paula Birznieka "Citāda dainu dotā zelta filozofija”. Citāda, jo rakstīta dzejas valodā, latviešu tautas dziesmās uzsverot radošo, mūsdienām noderīgo aspektu, pārāk neuztraucoties par pētniecības tradīcijām un priekšrakstiem. Paula Birznieka stāsts par dainās atrastajām vērtībām nav atraujams no viņa personības, vēstures griežos nodzīvotas dzīves. Dzejolis, kas Eduarda Liniņa lasījumā skan raidījuma ievadā, pieder Paula Birznieka dzīvesstāstam un dzejnieka spalvai. Savukārt “Pūt, vējiņos” , Suitu sievu un Radio kora izdziedātos, ir Otrā oasaules kara saceltās vētras spēks, kas latviešus padarīja par bēgļiem un aizpūta pāri jūrai uz dīpīšu nometnēm Vācijā, tālāk uz Amerikas Savienotajām valstīm. Paulis Birznieks, Amerikā mītošs filoloģijas doktors, sava mūža 89 gadus sakārtojis trīs grāmatās: divos vēl nepublicētos manuskriptos – viens – paša rakstīto dzejoļu izlase “Domu dzērvenes”, no kuras pa dzejolim dzirdēsiet arī šai raidījumā, otrs – Paula Birznieka