Augstk Par Zemi

Kā amatnieku kopienu izmainījis globālais tīmeklis? Vai tradicionālie raksti mainās, ja tos izada japāniete, vai suitu zeķu tonis mainās, ja adītāja dzīvo saules pielietajā Itālijā? Aprīlī arī notiks pasākuma “Satiec savu meistaru!” tiešsaistes semināri, viena no tēmām – 17. un 18. gadsimtā populāro apliekamo kabatu iedzīvināšana mūsdienu apģērbā, un šai lekcijā ar savu pieredzi dalīsies šuvēja, adītāja, pērļotāja Solvita Zarupska. “Satiec savu meistaru!”, Latvijas Nacionālā kultūras centra vērienīgais tradicionālo prasmju apgūšanas pasākums šogad notiks jau trīspadsmito reizi. Akcijas būtība ietverta nosaukumā – tā ir iespēja satikties, ienākt meistara darbnīcā, un tur sēņotājam satikt savu grozu pinēju, svētdienas adītājam vai kūku cepējam pilnveidot savas prasmes, un pavisam burtiski – iepazīt, un tādā veidā arī cildināt Latvijas izcilākos amatniekus. Jau otro gadu, akcija no pavasara pārcelta uz rudeni, cerot, ka rudenī cits pie cita viesoties varēsim ne tikai virtuāli. Taču runājot par tiešsaistes iesp

Mākslinieks Martins Vizbulis slēgto mākslas galeriju laikā radījis izstādi, kuras darbiem var piezvanīt. Raidījumā Augstāk par zemi ar autoru sarunājamies par robotiem, kas maina arī cilvēku sarunāšanās paradumus, par cilvēces un mākslīgā intelekta attiecībām. Jauno mediju kultūras centra RIXC galerijā Rīgā, atklāta Martina Vizbuļa izstāde “+371 28649002”. Un nav jau grūti sazīmēt, ka izstādes nosaukums ir Latvijā reģistrēts mobilā tālruņa numurs. Un tieši tā arī ar šo nesen atklāto Martina Vizbuļa izstādi iepazīstināja mediji – tajā ir mākslas darbi, kuriem var piezvanīt. RIXC galerija, tāpat kā visas citas mākslas galerijas, šobrīd apmeklētājiem ir slēgta. Bet piezvanīt var, un iepriekš arī RIXC virtuālajā galerijā immersive.rixc.org noskatīties video no izstādes atklāšanas, lai saprastu, kā viss izskatās un kas, piezvanot, jūs sagaidīs. Februāra beigās notikušajā izstādes atklāšanā mākslinieks savus zoom platformā pieslēgušos skatītājus izvadāja virtuālā ekskursijā pa izstādi, pieņēma pirmos telefona zv

Latvijas vēsture no vācbaltu skatu punkta: iznākusi dzimtas, kas pārvaldīja Allažu muižu un uzsāka pasaulē atpazīstamā Allažu ķimeļa ražošanu, vienas no pēdējām atvasēm - Herberta fon Blankenhāgena memuāru otrā grāmata "Atmiņas no vecās Vidzemes. Klingenberga - Rīga 1892 - 1913." Tas ir stāsts par Rīgu 20. gadsimta sākumā, kā arī Siguldas novada apdzīvotās vietas – Akenstakas – ziedu laikiem. Atmiņās meklējamas arī dažas no iespējamām atbildēm, vai Piektā gada revolūcija bija neizbēgama? Stāsta etnogrāfe, atmiņu tulkotāja Indra Čekstere un novadpētniece, Akenstakas kultūrvēstures saglabāšanas projekta vadītāja Marika Celma. Šis ir turpinājums stāstam, ko šai raidījumā aizsākām pirms diviem gadiem. Toreiz apgādā “Madris”, projekta “Akenstakas muižas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana” ietvaros, bija iznākusi vācbaltu dzimtas, kas pārvaldīja Allažu muižu un uzsāka pasaulē atpazīstamā Allažu ķimeļa ražošanu, vienas no pēdējām atvasēm – Herberta fon Blankenhagena sarakstīto memuāru pirmā grāmata “Pasaules v

Ligija Purinaša darbojas dažādās jomās: pagājušajā gadā Latgales kultūras gada balvai “Boņuks” tika nominēts viņas pirmais dzejas krājums “Sīvīte”, šogad tas ir kopā ar vēsturnieku Kasparu Strodu tapušais rakstu krājums “Laikmeta nospiedumi. 20. gadsimta Latgales stāsti”. Taču viņas žurnālistes, vēsturnieces, literatūrkritiķes intereses vienojošais vārds ir – “sieviete”. Arī Ligijas Purinašas patreizējā darba vieta ir biedrības “Centrs Marta” Rēzeknes filiāle. Kā savienojas literatūrkritiķes un vēsturnieces pētītie pagātnes tēli, ar šodienas sociālo realitāti, ar viņas pašas sievišķības atklāsmi dzejā un dialektā? Šķetinām vienu pēc Ligijas Purinašas daudzās intereses un dažādās darbošanās jomas, piesaucot tos, kurus varam uzskatīt par viņas ceļabiedriem. Ligija Purinaša sarunu noslēdzot bilst, ka tagad viņa grasās doties tālāk, pievērsties citām tēmām, citiem fenomeniem. Bet patreiz uzrakstītajā viņa ir tāda – sieviete, dzimtas sieviešu dzīvotprasmes un valodas izauklēta, kopā ar savām laikabiedrēm dziesmā

Iznācis gandrīz literāra žurnāla “Žoklis” otrais numurs, nupat sevi pieteicis jauns filosofijas žurnāls “Tvērums”. Abu žurnālu tirāžas ir nelielas, atstarpe laikā starp numuriem nav prognozējama, tie drīzāk kalpo kā jaunu cilvēku kopības manifests un jēdzīgas draudzēšanās vieta. Kas aizrauj jaunos filozofus un literātus, stāsta žurnāla “Tvērums” redaktori Toms Babincevs, Emīls Zavelis un Rinalds Onckulis un žurnāla “Žoklis” redaktori Raimonds Ķirķis un Lauris Veips. Ar disko ballīti internetvidē pirms pāris dienām atklāšanas svētkus nosvinējis un lasītāju vērtējumam nodots jauns filosofijas žurnāls “Tvērums”. Gandrīz literārajam žurnālam “Žokļi” pagājušā gada nogalē iznāca jau otrais numurs, tā atvēršanas ballīte bija intorvertāka, taču ļoti silta un personīga. Interesentiem tika lūgts pieteikties, un “Žokļu” redaktori piedāvājās piezvanīt un pandēmijas apstākļos pa telefonu kaut ko no tikko iznākušā numura palasīt priekšā. Stāsts raidījumā Augstāk par zemi nebūs gluži par jauniem preses izdevumiem, visma

Kādas sabiedrības daļas neuzticēšanās zinātnei un mediķiem pandēmijas laikā, liek pārvērtēt arī veidu, kā līdz šim mediķi, tostarp medicīnas vēsturnieki, savu darbu skaidrojuši sabiedrībai. Tieši šobrīd pārmaiņas notiek divu medicīnai veltītu muzeju darbā – atklāšanu gaida jau pabeigtā Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja jaunās telpas un ekspozīcija, muzeja pārdefinēšanas gadu pieteicis P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Kādu informāciju muzeji spēj piedāvāt savās mājas lapās un attālinātajās nodarbībās, kā notiek pandēmijas laika liecību vākšana, stāsta RSU Anatomijas muzeja attīstības vadītāja Ieva Lībiete, P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors Kaspars Vanags, šī muzeja direktora vietniece attīstības darbā Ineta Zelča-Sīmansone un pētniece Inga Vigdorčika. “Kas notiek ar konkrētas nozares vēsturei veltītu muzeju, kad pati nozare atrodas ārkārtas situācijas centrā? Kāds ir medicīnas vēstures muzeja potenciāls, kad refleksija par pagātnes un nākotnes attiecībām sarūk uz pēdējo 24 stu

Muzejs “Latvieši pasaulē” veic pētījumu par pasaules latviešu politiskajām aktivitātēm trimdas gados. Top izstāde ar nosaukumu “Nyet, nyet, Soviet!” un filma “Valiant”. Pagājušā gada Latvijas valsts dzimšanas dienā Facebook notika astoņu stundu sarunu maratons – līdzekļu vākšanas akcija filmas pabeigšanai, kurā kādreizējie trimdnieki atgādināja par notikušajām akcijām un stāstīja par savām izjūtām toreiz un tagad. Raidījuma ievadā skan fragments no topošās dokumentālās filmas “Valiant!” par Aukstā kara un “dzelzs priekškara” laika trimdas latviešu politiskajām demonstrācijām. Filmas varone patiesībā ir automašīna – “Chrysler Valiant “Slant Six” - aprakstīta ar pretpadomju saukļiem - kā “Nyet, nyet, Soviet!” un “Gorbačev, ej ellē!”. Kad Juris Bļodnieks šādā auto braukāja pa savu dzimto štatu – Ņūdžersiju ASV, un katram, kas ieinteresējās, uzdeva kādu jautājumu, skaidroja kur atrodas Latvija, un kāpēc personīgi viņam ir iebildumi pret padomju varu, tā bija kā neliela, ikdienas politiska protesta akcija. Kopš

Ielūkojamies, kas notiek aiz dažu apmeklētājiem šobrīd slēgto muzeju durvīm. Un varbūt šīs durvis nemaz arī nav tik cieši aizslēgtas, tieši otrādi – aicinoši atvērtas, ja vien vērt tās mēģinat nevis klātienē, bet gan virtuālajā vidē. Memoriālo muzeju apvienība lepojas ar jaunu mājas lapu, kurā arī jaunas sadaļas. Viena no tām – Personību stāsti, tapušas arī digitālās izstādes un audiogids. Memoriālo muzeju apvienību veido desmit muzeji:Krišjāņa Barona muzejs, Raiņa un Aspazijas muzejs Jūrmalā, Jasmuižā un Tadenavā, Rīgas Jūgendstila kvartālā mītošais Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs, Andreja Upīša memoriālais muzejs (ar ekspozīciju un izstāžu vietām Rīgā un Skrīveros), Pārdaugavas Ojāra Vācieša muzejs un Jāņa Akuratera muzejs. Tad nu arī šie stāsti Personību stāstu sadaļā cieši saistīti ar uzskaitītajiem literātiem. Šajā raidījumā uzrunāti trīs muzeju – Jāņa Akurātera, Andreja Upīša, un Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jūrmalā – darbinieki konkrēta iemesla dēļ. Nosauktie muzeji šobrīd strādā pie izstā

Latgaliski rakstošā dzejnieka Valentīna Lukašēviča jaunais dzejoļu krājums “Pādi Nava Svāti”, ko kopīgajā latviešu valodā varētu tulkot kā “Pēdas nav svētas”, ir noslēdzošais no autora pirms 15 gadiem aizsāktā četru dzejas grāmatu cikla, ar kopīgo nosaukumu “Ceļš”. Rakstīt dzeju latgaliski, bijusi Valentīna Lukašēviča apzināta izvēle, jo ģimenē runāts abējādi. Kas gan ir tas, ko var pateikt tikai dialektā? Valentīnu Lukašēviču daži pazīst kā Latvijas televīzijas raidījuma “Citādi latviskais” pirmo vadītāju. Kādam Valentīns Lukašēvičs varbūt bijis pasniedzējs Daugavpils universitātē, dzejnieks ir arī filoloģijas doktors, latgaliešu valoda un kultūras vēsture ir viņa zinātnisko pētījumu lauks. Personīgi es, vispirmām kārtām sekoju Valentīna Lukašēviča kā dzejnieka darbībai, nupat iznākušais krājums “Pādi nava svāti”, ir noslēdzošais autora četru dzejas grāmatu ciklā ar kopīgo nosaukumu “Ceļš”. 2005. gadā cikls aizsākās ar dzejas krājumu “Kuozynda”, 2006. gadā seko “Vot taidi vot i batvini”, bet 2011. gadā par

Somiete Mirja Hovila Rīgā pirmo reizi ieradās 1990. gadā kā tūriste, nopirkusi pēdējā brīža cenas ceļazīmi, taču šis nejauši izvēlētais ceļojums izvērtās par jaunu pavērsienu viņas dzīvē. Šobrīd par Mirju Hovilu varam runāt kā par tulkotāju, kura somu valodā iedzīvinājusi Vizmas Belševicas “Billi”, Jura Zvirgzdiņa bērnu grāmatas, Kārļa Vērdiņa dzeju, kā arī Raiņa un Aspazijas saraksti. Lai varētu izdot somiski šīs grāmatas, kas diezgan prognozējami nesola komerciālu veiksmi, Mirja Hovila pat nodibinājusi savu mazītiņu izdevniecību “PAPERIPORO”. Par tulkošanu un tulkojamo darbu izvēli saruna ar Mirju Hovilu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un Somijā dzīvojoša latvieti Guntu Paavolu. Pandēmijas piesardzības labad, šobrīd medijos intervijas notiek tikai un vienīgi attālināti. Sarunas zoom platformā vai pa telefonu, šķiet, izmainījušas arī līdzšinējo izpratni par tuvu – tālu. Tāpēc lielas, ka šis ir īstais brīdis, lai uzmeklētu tos brīnišķīgos cilvēkus, kurus ir gadījies sastapt jau agrāk un ne vienu reizi vien. Tā

Izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā šobrīd nav pieejama apmeklētājiem, taču šai izstādē, kā jau liecina nosaukums, tiek izstāstītas dzīves. Un stāstus, arī bez iespējas doties uz izstādi, varam turpināt stāstīt Latvijas Radio. Raidījumā Augstāk par zemi – sieviete, kas nodzīvojusi pilnestīgu dzīvi: porcelāna māksliniece, aktīva rērihiete, apbalvojuma par ebreju slēpšanu kara laikā “Taisnie starp tautām” saņēmēja Olga Neimane-Kateņeva. Stāsta Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore, Elīna Dzelzskalēja, psiholoģe, mākslas vēstures studente, Iliāna Veinberga, Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja, un rērihiete Ingrīda Raudsepa. Olga Neimane-Kateņeva ir dzimusi 1908. gadā Indijā, jo viņas tēvs bija izcils tējas degustators. Kad Olga Neimane-Kateņeva stāsta, viņas tēva, Aleksandra Mjačko-Megrina dzīve izklausās aizraujoša kā no Borisa Akuņina romāniem: pusaudža gados zaudējis tēvu, māte nespējusi uzturēt deviņus bērnus, ai

Rakstniece Ilze Lāce stāsta par ceļu uz savu pirmo stāstu krājumu “Baloži uz Žozetes jumta”. Ilzes Lāces dzīvesstāsts pats par sevi ir stāstīšanas vērts, viņa savu dzīvi drosmīgi veidojusi, un vienlaikus tajā ir daudz kas no pagājušā gadsimta 1990. laikmetu griežus Latvijā pārdzīvojušajiem kopīgā. Formāli "Baloži uz Žozetes jumta" ir Ilzes Lāces pirmā grāmata, taču tajā nav nekā no iesācējas nedrošības, kļūmēm, un tam ir savs skaidrojums. Mums ir darīšana ar valodas profesionāli, lai arī Ilze Lāce pēc izglītības ir juriste, visa viņas dzīve bijusi saistīta ar valodu, tās kopšanu un nianšu slīpēšanu: viņa strādājusi par grāmatu redaktori, un tulkotāju. Tad literāru tekstu tulkotājas darbu nomainījusi pret eiroierēdņa karjeru, strādājusi par juristi lingvisti Eiropas Savienības Padomē. Beļģiju kā savu dzīves vietu Ilze Lāce šobrīd nomainījusi pret Vāciju. Un arī savos stāstos viņa pieraksta šobrīd aiz Latvijas robežām dzīvojošo laikabiedru pieredzi. Trešais iemesls nav mazāk svarīgs, jo negribētos, ka jūs šo

Sajauktā laika dienasgrāmata. Raidījumā Augstāk par zemi šis gads bijis īpašs ar mājās sēdētāja dienasgrāmatām pavasarī, kuras izprovocēja pandēmijas baiļu noteiktais ārkārtas stāvoklis. Pavasarī ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, izsludinātais ārkārtas stāvoklis apvērsa otrādi žurnālista darba būtību – rosīties, vākt informāciju, sarunāties, provocēt domu apmaiņu. Tas vairs nebija iespējams, un alternatīva izrādījās tieši tik vienkārša: cilvēks – balss – mikrofons. Izrādās, ar to pietiek! Šķiet, šo sajūtu varu attiecināt uz gadu kopumā: katram no mums nācās pārliecināties, cik daudz ir iekšā. Vai pietiek ar mājas dzīvi? Kādas attiecības ir ar tuviniekiem? Kas ir tavā grāmatplauktā, atmiņās, emocionālajā pieredzē? Sastopoties ar nepiedzīvoto, jāatzīst – mēs reaģējām kā jau pienākas sociālo tīklu paaudzei. Vispirms mēģinājām to nofotografēt! Atmiņas institūcijas visā pasaulē, pie mums tā bija Latviešu folkloras krātuve, arī Nacionālais vēstures muzejs, aicināja fotografēt pandēmijas krīzes jaunos paradumus u

RIXC galerijā aplūkojama Rasas Šmites un Raita Šmita izstāde "Atmosfēriskais mežs", kas jau nominēta prestižajai Purvīša balvai. Jauno mediju kultūras centrs RIXC tikmēr gatavojas nākamā gada mākslas un zinātnes festivālam, kura viena no tēmām būs “Sensorijs” – kā jaunās tehnoloģijas izmaina un paplašina cilvēka sajūtu pasauli. Vai šai nepilnajā minūtē dzirdamajai skaņai raidījuma ievadā izdevās jūs pārliecināt, ka ir vasaras vakars klajā laukā, tālumā rej suns, garām aizbrauc mašīna, un pavisam drīz pāri pārlidos arī lidmašīna? Tā ir skaņa no mākslinieces Kristas Dinteres darba “Atspulgi, cikli, transformācija”, un tas bija viens no pieciem mākslinieku darbiem, ar kuriem to autori iepazīstināja jauno mediju kultūras centra RIXC rīkotajā tiešsaistes seminārā “Sensorijs”. Krista Dintere stāstīja par nupat dzirdētā darba tapšanas impulsiem, par pašas pieredzēto mulsinošo situāciju, kad skaņa nesakrīt ar apkārt notiekošo, skaņas ieraksta iespēja skaņas un tās avota saikni padara vēl maldinošāku. Ja jums šī tēm

Šobrīd Latvijas Nacionālā muzeja centrālajā ēkā skatāma izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi”. Raidījumā saruna ar vienu no māksliniecēm, kuras stāsts ir šai izstādē – Laimu Eglīti. Vai mākslinieces dzīvā pieredze sakrīt ar mākslas kuratoru skatījumu uz viņas dzīvi? Raidījums ir arī sveiciens māksliniecei 75. dzīves jubilejā.

Saruna ar rakstnieci Lauru Vinogradovu, šoruden iznācis viņas garstāsts “Upe”. Jaunā grāmata ir stāsts par atgriešanos tēva mājās. Vilksim paralēles ar rakstnieces pašas pieredzi, stāstu krājumā “Lāču kalns” notikušo izlīdzināšanos ar dzimto Popi. Laura Vinogradova raksta arī bērniem, un arī garstāsts “Upe” šķiet pašdziedinošs, tajā ir kaut kas no pasakas. Gaidot iznākam rakstnieces Adventa laika stāstu grāmatu, runāsim par brīnumiem, kas notiek, un to, ka beigas vienmēr ir labas. Laura Vinogradova literatūrā ienāca salīdzinoši nesen, 2016. gadā uzvarēja Kurzemes Prozas lasījumos, debitēja ar bērniem domātu grāmatu par Snīpulīti no Snīpuļciema, pirmajam pieaugušajiem domātajam stāstu krājumam “Izelpas” tā paša gada nogalē sekoja “Lāču kalns”, veltījums dzimtajai Popei. Fakts, ka rakstnieces Lauras Vinogradovas debija literatūrā, 2018. gadā iznākušais stāstu krājums “Izelpas” togad tā arī netika pie balvām, nav mazinājis pārliecību, ka Laura ir laba rakstniece. Varbūt rakstītā iekšējā temperatūra atbilst m

Saruna ar antīko zinātņu doktori, tulkotāju un publicisti Agnesi Irbi par cilvēku atbildību un kopību. Agnese Irbe pabeigusi Aristoteļa “Valstslietu” tulkojumu, uzrakstījusi savu pirmo monogrāfiju “Nevardarbība un pacietība” - abas grāmatas ir sagatavošanā. Nesen diskusijas iekustināja publicistes viedoklis “Rīgas Laika” novembra numurā par Dzīvesbiedru likuma projektu. Kā jūs izjūtat šo pandēmijas baiļu laiku? Mans vārds ir Anda Buševica, un personīgi es esmu piedzīvojusi gan necerētu vienotības sajūtu – mēs visi esam vienoti nepieciešamībā piekāpties, kaut ko mainīt savā dzīvesveidā. Un vienlaikus daudzus jautājumus, kas līdz šim uz mani nav attiekušies, tagad tomēr esmu spiesta sev uzdot no jauna. Neizbēgami esam pārmaiņu priekšā, daudzas no jomām jau ir bankrotējušas, valsts tiek saukta palīgā, taču jau tagad ir skaidrs, ka atjaunot kādreizējo dzīvi visdrīzāk neizdosies. Nāksies izšķirties par prioritātēm. Kas ir manas dzīves prioritātes? Kā par tām vienoties ar citiem? Latvijas Radio par politiku sprie

Pēc pāris dienām apritēs 50 gadi kopš lietuviešu jūrnieka Sima Kudirkas izmisīgā lēciena no padomju zvejas kuģa uz ASV krasta apsardzes kuteri, lai lūgtu politisko patvērumu. Lietuviešu režisores Ģiedres Žickītes dokumentālā filma "Lēciens" šo stāstu izstāsta daudzšķautņaini un neviennozīmīgi. Filmas pirmizrāde Rīgā plānota 27. novembrī, ARTDOCFEST tiešsaistes filmu skatē. Filma ir stāsts par lietuviešu jūrnieku – Simu Kudirku, kurš 1970. gada 23. novembrī veica izmisīgu lēcienu no padomju zvejas kuģa uz ASV krasta apsardzes kuteri, lai lūgtu politisko patvērumu. Pirms 50 gadiem notikušo incidentu var pārstāstīt pāris teikumos, taču tālākais Sima Kudirkas dzīvesstāsts izvērtās daudz sarežģītāks. Viņš tika izdots atpakaļ Padomju Savienībai, piedzīvoja Gulāga nometnes – sodu par dzimtenes nodevību. Notikušais vienlaikus pašiem amerikāņiem lika vēlreiz atbildēt uz jautājumu par gatavību uzņemt jebkuru bēgli, nostāju, ar ko Amerikas Savienotās valstis vienmēr lepojušās. Sima Kudirkas vārds kļuva par simbolu, jā

Lietuviešu rakstnieces Kristīnas Sabaļauskaites nesen iznākušais romāns “Pētera imperatore” no jauna uzjundījis minējumus un strīdus par Bībeles latviskotāja Ernsta Glika audžumeitas Martas Skavronskas dzīvi. Vai Marta bija latviete? Vai viņa prata lasīt un rakstīt? Kas viņā bija tik īpašs? Gluži neticamais Martas Skavronskas, vēlāk – cara Pētera I sievas un Krievijas imperatores Katrīnas I dzīvesstāsts, neliek mieru vēsturniekiem, un vienkārši – interesentiem, nu jau gadsimtiem. Tā bija sensācija 18. gadsimta Eiropā, Voltērs, tiesa, jau pēc viņas nāves, aprakstīdams Martas dzīvi, nosauc to par Pelnrušķītes augšupejas stāstu. Interesi par Martu uzjundī nupat latviski iznākušais lietuviešu bestselleru autores Kristīnas Sabaļauskaites romāns “Pētera imperatore”. Tajā rakstniece Martas izcilību saista ar viņas lietuvisko izcelsmi, pie kam piederību lietuviešu bajāru kārtai. Protams, mēs, Martu Skavronsku, kā Bībeles latviskotāja Ernsta Glika audžumeitu, uzskatām par savējo, jo īpaši trimdas sabiedrība. Vēsturni

Latviešu folkloras krātuvē ir kāda īpaša – 150. – kolekcija. Īpaša gan tāpēc, ka, ja parasti kolekcija Folkloras krātuvē ir viens vākums – vai nu šo folkloras materiālu savākusi kāda skola, vai kāds Folkloras krātuves līdzstrādnieks. 150. kolekcijā ir materiāli no visas Latvijas, un tie ir vākti dažādos laikos, gan tūlīt pēc Latviešu Folkloras krātuves dibināšanas, pagājušā gadsimta 20.gados, gan arī atjaunotajā Latvijas valstī – 90.gadu tautiskās atmodas pacēlumā. Taču laikam jau pirmām kārtām Latviešu folkloras krātuves 150. kolekcija ir īpaša tēmas, kas to vieno, dēļ. Šai kolekcijā savākti buramvārdu pieraksti no visas Latvijas, te rodamas arī atsevišķas buramvārdu formulas, tautas medicīnas receptes, kā arī to lietojuma apraksti un pamācības. Kuru gan neinteresē buramvārdi? Tagad šai kolekcijā iespējams ieskatīties arī ar nesen iznākušas grāmatas palīdzību – un tā ir Latvijas universitātes Literatūras, folklora un mākslas institūta paspārnē mītošās Latviešu folkloras krātuves pētnieka Aigara Lielbārža pē